ugunskurs

Archive for August, 2007

Gan tā, gan šitā

Monday, August 20th, 2007

Ērglis lido augstu, toties susļikus neiesūc reaktīvajos dzinējos…


Kaktuss

Wednesday, August 15th, 2007

.. viņš sēdēja, stiklainām acīm vērdamies nekurienē. Viņa dzīve, uzrakstīta sliktā grāmatā, turpināja ritēt, atļauju neprasīdama. Un viņš varēja pat nesapņot par tekilu..

Tauriņš

Monday, August 6th, 2007

Pārdodiet savus smieklus un nopērciet jūru. Tā jums piederēs savā vientiesībā un nestrīdēsies pretī.

Paņemiet pie rokas mazu kucēnu un izaudzējiet viņu par asinssuni. Viņš ļausies savā uzticībā.

Samīļojiet savus mīļos, bet atčukstiet – nē, man tas nav interesanti. Un viņi Jūs sapratīs – neuzbāzīsies.

Esiet veiksmīgs! Smaidiet, un neviens nepamanīs masku. Smejieties, un neviens nenojautīs, ka vienīgais, ko šobrīd vēlaties – ir uzvilkt motociklista kasku un nesties cauri neizpratnes, pārpratumu sienai. Tieši ar pieri. Pa vidu. Tā lai jūk un brūk. Iespējams, saskriesies ar kādu sev līdzīgu, atradīsi sen aizmirstu draugu un sapratīsi, kāpēc tavi mīļie ir tieši tavi mīļie. Atcerēsies. Bet neaizmirsti kasku, jo iedomu siena ir bieza un dod pa pieri. Un vari palikt bez galvas, ja kakls nav trenēts. Neaizmirsti kasku…

Sasildi zirnekli vēsā vasaras naktī, kad pa istabas logu tas ielīdis, dzenoties pakaļ retajām pilsētas mušām. Un varbūt Tev vairs rudens vakaros nesals, ietīts baltā kokonā pārlaidīsi naktis un barosi zirnekli ar savām asinīm. Tavai dzīvei būs radusies jauna jēga. Tava būtība saplūdīs ar zirnekļa sūtību un uzplauks simbiozes nežēlīgais zieds. Bet Tev vairs nesals aukstā rudens rītā. Un kas zina, varbūt pavasarī Tu jau būsi tauriņš.

Nenosūtītā

Friday, August 3rd, 2007

Neuzrakstīta vēstule. Plauktā, izdzēsta. Saņurcīta datora miskastē. Klejo galvā, neizmetama naivā. Tev oranži mati. Tā Dzelzs vilks. Bet viss varēja būt savādāk. My life is brilliant, dzied James Blunt un nevar saprast, priecāties vai skumt. Laiks un attālums. Un aizmirstība vēstules sabiedrotie. Sekundes apvij nepateikto un migla izplūdina aizmirsto. Stāv viņa vien manās atmiņās, datora miskaste sen kā izmēzta. Nekad nesaki nekad – jāpasmaida. Ar tādu lepnumu teikts. Un pārliecība, ka ar mani jau tas nenotiks. Ne jau ar mani. Nē. Un tie skaļie vārdi, kas pateikti. Neaizmirsīšu, vienmēr būsiet mani draugi. Es jūs mīlu! Visus! Nav jau meli. Tikai nebūtības zobs dara savu, graužot caurumu pēc cauruma mūsu atmiņas mazajos laukos. Skat, paies laiks un aizmirsīsies arī vēstule, kas netika uzrakstīta.

Iztīriet savas miskastes laicīgi! Tā jūs atbrīvosieties no liekām atmiņām. Jūs taču negribat tikt pielīdzināti bomžiem, kas pa atmiņu miskastēm rakājas? Sauciet sevi par senlietu kolekcionāriem, Jūs tik un tā būsiet bomži, kas rakājas pa pagātnes atkritumiem.
Iztīriet savas miskastes.

Un neaizmirstiet uzrakstīt laiku pa laikam kādu vēstulīti. Sev tuvajiem un mīļajiem. Vienkārši tāpat.

NEAIZMIRSTIET.

Patiesā cieņā,
Tava sirdsapziņa.

/Shaman’is

14.06.2007/