..
Ziniet, tik reti sanāk būt vienam
Tā mēs tās dienas skrienam un skrienam
…

Sajūtas, kas parādās un pazūd.

Vārdi, kas aizmirstas.

Atmiņas, kas neeksistē.

Jums liekas, ka esat to jau kādreiz piedzīvojis. Sapnī. Bet nevar pārbaudīt. Un neatceries, kaut zini, ka ir bijis.

Smaids, kas iedod roku un palīdz piecelties. Kad visi apkārtējie novērsušies.

Un kā var būt tik vientuļš miljonu pilsētā?

Mana sirds ir sadegusi
Tā raud pelnu asaras.

Mati izkaisīti vējā
Pirksi nedzirdīgi taustās.

Domas

tukšas
klejo

Un es jau sen kā vairs neapsēžos pie baltas lapas…