Kad opeļi rūsē blakus sudrabotiem mersedesiem un ziliem ferrari. Kaijas kļūst par lielpilsētas bezdelīgām un žēli kliedz par zudušo jūru. Bet pilsēta – jā, pilsēta pazūd mašīnu skudrupūznī. Sasisto stiklu un nolauzto kurpju papēdīšu galvaspilsēta aug. Tā barojas. Akmens sienas iesūc sevī bez pēdām. Un zaļums – jā zaļums tik pretimnācēja viltīgajās acīs. Kad opeļi rūsē…

This entry was posted on Monday, October 1st, 2007 at 10:12 pm and is filed under Pārdomas. You can follow any responses to this entry through the RSS 2.0 feed. You can leave a response, or trackback from your own site.