Tas bija savādi. Es biju tur, starp viņiem. Es elpoju to pašu gaisu, ko viņi un stāvēju uz tās pašas ļodzīgās, šķībās trolejbusa grīdas. Nu jau kādu laiku tā bija arī mana ikdiena. Un tomēr, savādi…

This entry was posted on Wednesday, October 10th, 2007 at 8:52 pm and is filed under Vienu katru dienu.... You can follow any responses to this entry through the RSS 2.0 feed. You can leave a response, or trackback from your own site.