ugunskurs

Archive for May, 2008

Esplanādē

Sunday, May 18th, 2008

Pa ilgiem gadiem beidzot kaut kas labs:

http://www.delfi.lv/news/soapbox/esplanade/article.php?id=20890271

Debesu kalējs

Sunday, May 18th, 2008

Caur aizsaules vārtiem

Tev šodien priekšā tāls ceļš kuru iet
Pa šauru sarkanu taku tur kur saule riet
Caur deviņiem rūnu akmeņiem tu ienāc svētajās liesmās
Aizver acis un ieklausies veļu dziesmās.

Šonakt no dieviem
Tev atklāts būs
Vislielākais noslēpums
Un pienāks diena kad šis nslēpums
Tiks atklāts ikvienam no mums.

Tavs zobens tev blakus un skaistākais tērps
Ej droši pa taku kur gāja tavs vectēvs un tēvs
Mēs tavas pēdas zemē slēpjam un minam
Šeit nenāc vairs ja tevi mēs neaicinam.

Uz priekšu uz Aizsaules valsti ved tavs ceļojums
Līdz ar baltajiem dūmiem aiziet dvēsele projām no mums
Bet ķermenis caur svētajām sārta liesmām
Veliņ tu mirušo pavēlniek lai tev tas ziedots tiek!

Bet zini tik ilgi
Kamēr vēl bērnu bērni
Pār tēva pagalmu skries
Tev būs kur atgriezties.

Un drēgnos rudeņa vakaros
Kad migla pār zemi klājās
Tad ir tas laiks kad tevi gaida mājās
Kur klētī galds būs lepni klāts
Caur Aizsaules ugunsvārtiem
Tu šeit atkal nāc.

/Skyforger/

Kā smejies

Sunday, May 11th, 2008

Trešdaļu dzīves cilvēks noguļ. Dzirdēju, ka ir izrēķināts, cik dienas no mūža velta ēšanai, dzeršanai un – lai saģērbtos.

Bet vai kāds varētu izrēķināt, cik daudz tiek veltīts priekam? Un skumjām. Un cik daudz no sava mūža cilvēks smaida? Un cik raud?

Un pat ja varētu, vai vajag. Jo tomēr tas ir cilvēka paša ziņā. Smieties – vai skumt…

Ne jau katram patīk, ka viņa dzīvē ielien svešinieki.

Bet katram gribas, lai par viņu atceras – draugi.

——————

I hurt myself today
to see if I still feel
I focus on the pain
the only thing that’s real

/Johny Cash – Hurt/

Divdomīgas tās spīdošās, nu tās pērles

Saturday, May 10th, 2008

“Nākamajos mačos Latvijas hokejisti svētdien pulksten 18.30 tiksies ar Norvēģiju, bet naktī uz otrdienu 2.15 – ar Vāciju. Uzvarot abas spēles, Latvija, visticamāk, iekļūs turnīra ceturtdaļfinālā.”

Citāts no Tvnet.

Jauki ;)

Rezultāti jau praktiski zināmi, atliek vien tos piefiksēt protokolos.

Pasaka par Sprīdīti, mūsdienu variants

Saturday, May 3rd, 2008

Dārgie klausītāji.

Jūsu priekšā ir nemirstoša liecība varoņdarbiem, kas tika veikti pirms gadu tūkstošiem. Laikā, kad senie grieķu filozofi vēl tikai apguva matemātikas pamatus, mūsu pusē jau programmēja. Jā, jā, Jūs nepārklausījāties. Augstās tehnoloģijas jau tajā laikā nebija nekas neparasts. Programmēšanas māksla tajos laikos bija attīstīta pasakainos līmeņos, vien mūsdienās senču nopelni ir aizmirsti un zem sūnām rūnās ieauguši.

Dzīvoja tajos laikos programmētāju komanda, kas sevi par Sprīdīšiem sauca. Nebija jau viņi nemaz tik īsi, vien attīstītajā programmētāju karaļvalstī viņu grupiņa bija maziņa, salīdzinot ar citām slepenajām programmētāju biedrībām. Izpildīja Sprīdīši Karaļvalsts Universitātes pasūtījumu – programmu veidoja, kas pūķus apmācīt spēja. Senos laikos tas bija, kad pūķi ar cilvēkiem vēl draudzējās. Un viens otram palīdzēja.

Tā nu programmēja mūsu varoņi savā nodabā, bet ļaunajam karaļa padomdevējam miera nebija. Mantkārīgs tas bija un programmu kaimiņu karaļiem pārdot gribēja. Bet nevarēja, jo kaimiņi tikai ISO sertificētus produktus atzina. Un kaut arī Sprīdīši visām labajām praksēm sekoja, sertifikātu nebija vēl dabūjuši un sertificēties nemaz negribēja. Sakūdīja padomdevējs ļaunais karali. Un karalis ar smagu sirdi draugiem saviem Sprīdīšiem auditu pieteica, tikšanos ar Milzi Lutausi noteica. Milzis Lutausis pats jau arī ļauns nebija, tikai darbs viņam tāds nepatīkams tajos laikos bija.

Taču Sprīdīšu banda nebija ar pliku kreiso roku ņemama, kaujās rūdīti tie bija. Pat vietējā mēroga vēja mamma kā savas cieņas apliecinājumu bija tiem dāvājusi dīvainu importa svilpīti, pie kuras skaņām visiem bija jāsāk dejot. Un tad nāca tā diena, kad MilzisLutausis nāca un nāca…. Un viņš nāca un nāca… – liels bija, tāpēc ilgi nāca. Un ieraudzīja Milzis šo svilpīti un nepatikā saviebās – “ibio, kas tas? Disko darba laikā?”, šis teica un svilpīti pret zemi svieda. Bet arī sprīdīšiem disko nekad nebija paticis un rādīja tie smaidus lielus! To redzot atmaiga Milža lielā sirds un teica šis sprīdīšiem: “skat, ko vakar meža večiņai atņēmu”. Un rādīja tas savu jauno burvju sprungulīti, kurš mājas apstākļos taisīts, ar tādu spēku apveltīts, ka “tas kam piedur vairs nekad nespēj atrauties”. Un tā arī Sprīdīšu banda piedūrās sprungulītim un visi kopā tie dzīvoja ilgi un laimīgi….ik pa laikam kaut ko labu uzprogrammējot.