ugunskurs

Pasaka par Sprīdīti, mūsdienu variants

Dārgie klausītāji.

Jūsu priekšā ir nemirstoša liecība varoņdarbiem, kas tika veikti pirms gadu tūkstošiem. Laikā, kad senie grieķu filozofi vēl tikai apguva matemātikas pamatus, mūsu pusē jau programmēja. Jā, jā, Jūs nepārklausījāties. Augstās tehnoloģijas jau tajā laikā nebija nekas neparasts. Programmēšanas māksla tajos laikos bija attīstīta pasakainos līmeņos, vien mūsdienās senču nopelni ir aizmirsti un zem sūnām rūnās ieauguši.

Dzīvoja tajos laikos programmētāju komanda, kas sevi par Sprīdīšiem sauca. Nebija jau viņi nemaz tik īsi, vien attīstītajā programmētāju karaļvalstī viņu grupiņa bija maziņa, salīdzinot ar citām slepenajām programmētāju biedrībām. Izpildīja Sprīdīši Karaļvalsts Universitātes pasūtījumu – programmu veidoja, kas pūķus apmācīt spēja. Senos laikos tas bija, kad pūķi ar cilvēkiem vēl draudzējās. Un viens otram palīdzēja.

Tā nu programmēja mūsu varoņi savā nodabā, bet ļaunajam karaļa padomdevējam miera nebija. Mantkārīgs tas bija un programmu kaimiņu karaļiem pārdot gribēja. Bet nevarēja, jo kaimiņi tikai ISO sertificētus produktus atzina. Un kaut arī Sprīdīši visām labajām praksēm sekoja, sertifikātu nebija vēl dabūjuši un sertificēties nemaz negribēja. Sakūdīja padomdevējs ļaunais karali. Un karalis ar smagu sirdi draugiem saviem Sprīdīšiem auditu pieteica, tikšanos ar Milzi Lutausi noteica. Milzis Lutausis pats jau arī ļauns nebija, tikai darbs viņam tāds nepatīkams tajos laikos bija.

Taču Sprīdīšu banda nebija ar pliku kreiso roku ņemama, kaujās rūdīti tie bija. Pat vietējā mēroga vēja mamma kā savas cieņas apliecinājumu bija tiem dāvājusi dīvainu importa svilpīti, pie kuras skaņām visiem bija jāsāk dejot. Un tad nāca tā diena, kad MilzisLutausis nāca un nāca…. Un viņš nāca un nāca… – liels bija, tāpēc ilgi nāca. Un ieraudzīja Milzis šo svilpīti un nepatikā saviebās – “ibio, kas tas? Disko darba laikā?”, šis teica un svilpīti pret zemi svieda. Bet arī sprīdīšiem disko nekad nebija paticis un rādīja tie smaidus lielus! To redzot atmaiga Milža lielā sirds un teica šis sprīdīšiem: “skat, ko vakar meža večiņai atņēmu”. Un rādīja tas savu jauno burvju sprungulīti, kurš mājas apstākļos taisīts, ar tādu spēku apveltīts, ka “tas kam piedur vairs nekad nespēj atrauties”. Un tā arī Sprīdīšu banda piedūrās sprungulītim un visi kopā tie dzīvoja ilgi un laimīgi….ik pa laikam kaut ko labu uzprogrammējot.

Leave a Reply