ugunskurs

Archive for the ‘Neuzrakstītā grāmata’ Category

Pats tāds

Monday, August 17th, 2009

Hei!

Un kas tu tāds esi, lai teiktu, kas labs un kas slikts. Ne tev būs noteikt.

Un vienmēr pastāv iespēja, ka viss ir tieši otrādi.

Thursday, November 6th, 2008

zaļa vientulība
rudens vēlajos vakaros
vēlos spožāk deg
laternas parkos lai
nenodziest skumjas sēro
zaļa vientulība
parkā uz soliņa
garāmgājējus
vēro

Thursday, October 9th, 2008

pelēkbrūnā klaviatūra – klusē…

Teiciens

Sunday, September 7th, 2008

Vienkārši unikāls, pēdējā laikā pielipis

“Nē, nu jā”

Ej nu saproti, kas tieši ar to domāts.

HA HA lēkme

Tuesday, July 1st, 2008

Tā nav smieklu lēkme. Un tas nav gluži tas pats kas histērija.

Kaut kas labāks par nevaldāmu vēlēšanos kādam iebakstīt un pavisam savādāk nekā gribēšana ņirgāties.

Ja var ticēt tulkiem, tad tas ir kaut kas tāds, par ko mūsdienās jautri vecāki teiktu maziem bērniem, ar pirkstu rādot – “niķis uznācis”. Nu ja ;)

Iedomājieties, mazs brēkulis, kurš apstājies lielveikala vidū un saka – es gribu to lielo lielo konfekti, kas pie griestiem karājas. Un nekustas ne no vietas.

Kādā sakarā? Ja var ticēt teikām un leģendām, tad līdzīgas situācijas piedzīvoja arī daudzi senāki cilvēki, kuri vēl nepazina lielveikalus un kuriem bija svešas milzu konfektes. Bet arī viņu bērni mēdza iespītēties. Piemēram, “es aizmirsu mājās mokasīnus un bez tiem tālāk nesperšu ne soli!” vai – “Es neslapināšu kājas, lai tiktu pāri tai upei. Nē nē nē nē” – iedomājieties to visu komplektā ar skaļu spiegšanu un kāju dauzīšanu pret zemi. Tas pats konfektes efekts. Nu re, un tādās situācijās vecāki, lai tie būtu indiāņi vai eskimosi, smaidot teica – “Tev atkal ir uznākusi HA HA lēkme”, nopūtās un gāja tālāk. Un vai ticēsiet vai nē, bet jau pēc mirkļa mazās kājiņas skrēja viņiem pakaļ.

Kāpēc HA HA lēkme?

Un kāpēc ne?

Nevajag jau uzreiz kā bērnam. Pietiks ar vienkāršu iespītēšanos. Es būšu priecīgs.

Jā, tieši tā.

Es

būšu

priecīgs

Iepūtiet man!

Esplanādē

Sunday, May 18th, 2008

Pa ilgiem gadiem beidzot kaut kas labs:

http://www.delfi.lv/news/soapbox/esplanade/article.php?id=20890271

Kā smejies

Sunday, May 11th, 2008

Trešdaļu dzīves cilvēks noguļ. Dzirdēju, ka ir izrēķināts, cik dienas no mūža velta ēšanai, dzeršanai un – lai saģērbtos.

Bet vai kāds varētu izrēķināt, cik daudz tiek veltīts priekam? Un skumjām. Un cik daudz no sava mūža cilvēks smaida? Un cik raud?

Un pat ja varētu, vai vajag. Jo tomēr tas ir cilvēka paša ziņā. Smieties – vai skumt…

Ne jau katram patīk, ka viņa dzīvē ielien svešinieki.

Bet katram gribas, lai par viņu atceras – draugi.

——————

I hurt myself today
to see if I still feel
I focus on the pain
the only thing that’s real

/Johny Cash – Hurt/

Pasaka par Sprīdīti, mūsdienu variants

Saturday, May 3rd, 2008

Dārgie klausītāji.

Jūsu priekšā ir nemirstoša liecība varoņdarbiem, kas tika veikti pirms gadu tūkstošiem. Laikā, kad senie grieķu filozofi vēl tikai apguva matemātikas pamatus, mūsu pusē jau programmēja. Jā, jā, Jūs nepārklausījāties. Augstās tehnoloģijas jau tajā laikā nebija nekas neparasts. Programmēšanas māksla tajos laikos bija attīstīta pasakainos līmeņos, vien mūsdienās senču nopelni ir aizmirsti un zem sūnām rūnās ieauguši.

Dzīvoja tajos laikos programmētāju komanda, kas sevi par Sprīdīšiem sauca. Nebija jau viņi nemaz tik īsi, vien attīstītajā programmētāju karaļvalstī viņu grupiņa bija maziņa, salīdzinot ar citām slepenajām programmētāju biedrībām. Izpildīja Sprīdīši Karaļvalsts Universitātes pasūtījumu – programmu veidoja, kas pūķus apmācīt spēja. Senos laikos tas bija, kad pūķi ar cilvēkiem vēl draudzējās. Un viens otram palīdzēja.

Tā nu programmēja mūsu varoņi savā nodabā, bet ļaunajam karaļa padomdevējam miera nebija. Mantkārīgs tas bija un programmu kaimiņu karaļiem pārdot gribēja. Bet nevarēja, jo kaimiņi tikai ISO sertificētus produktus atzina. Un kaut arī Sprīdīši visām labajām praksēm sekoja, sertifikātu nebija vēl dabūjuši un sertificēties nemaz negribēja. Sakūdīja padomdevējs ļaunais karali. Un karalis ar smagu sirdi draugiem saviem Sprīdīšiem auditu pieteica, tikšanos ar Milzi Lutausi noteica. Milzis Lutausis pats jau arī ļauns nebija, tikai darbs viņam tāds nepatīkams tajos laikos bija.

Taču Sprīdīšu banda nebija ar pliku kreiso roku ņemama, kaujās rūdīti tie bija. Pat vietējā mēroga vēja mamma kā savas cieņas apliecinājumu bija tiem dāvājusi dīvainu importa svilpīti, pie kuras skaņām visiem bija jāsāk dejot. Un tad nāca tā diena, kad MilzisLutausis nāca un nāca…. Un viņš nāca un nāca… – liels bija, tāpēc ilgi nāca. Un ieraudzīja Milzis šo svilpīti un nepatikā saviebās – “ibio, kas tas? Disko darba laikā?”, šis teica un svilpīti pret zemi svieda. Bet arī sprīdīšiem disko nekad nebija paticis un rādīja tie smaidus lielus! To redzot atmaiga Milža lielā sirds un teica šis sprīdīšiem: “skat, ko vakar meža večiņai atņēmu”. Un rādīja tas savu jauno burvju sprungulīti, kurš mājas apstākļos taisīts, ar tādu spēku apveltīts, ka “tas kam piedur vairs nekad nespēj atrauties”. Un tā arī Sprīdīšu banda piedūrās sprungulītim un visi kopā tie dzīvoja ilgi un laimīgi….ik pa laikam kaut ko labu uzprogrammējot.

Vai dziesmu vārdos slēpjas jēga?

Monday, April 28th, 2008

Nekad nevienam nebūs skaidrības, vai dziesmu autori raksta “dziļas” dziesmas tādēļ, ka tas ir populāri vai arī tāpēc, ka viņi tā patiešām domā.

Saka jau, ka patiesais tomēr izdzīvos ilgāk, nepatiesais ātri atklāsies un pāries tā patikšana uz konkrēto grupu, piemēram. Bet tie smukie, pielaizītie pop un rok un dajebkādas citas kultūras “zvaigznīši” nodzied tik lipīgi, ka pilnīgākais sviests vēl ilgi paliek cilvēku prātos.

Un otra galējība – dziesmas, kuru teksti ir faktiski tik murgaini, ka tikai dzērumā var sēdēt pie galda un tulkot dziesmas “dziļo jēgu”. Protams, vienam liksies sviests, bet citam – skaista dziesma ar dziļu jēgu.

U2, The Cure – pirmie kas nāk prātā. Man atliek vien cerēt, ka manas acis nav aizsietas un spēj vēl atšķirt, kas labs.

Kāpēc rakstu? Klausos mūziku un tās vārdus. Un tie lika domāt.

Jane Siberry – It Can’t Rain All the Time

[…

Sunday, April 27th, 2008

un tā tas bijis
un tā tas būs
viss mainās un aiziet
bet nepazūd