Un vislielākā pilsēta būs vientuļo perēklis.

Un cilvēki ies garām viens otram, svešinieki.

Un pētīs viens otru ar aizdomām acīs.

Un to reto reizi, kad sastapsies skati.

Tikpat vientuļi tālāk tie aizies.

Puteklis, tu kas esi. Bāls traips uz viņas zaļās sejas. Un iedomājies, ka skaistumu nes, kaut nekas vairāk kā nevajadzīgi biezā kosmētikas kārta, taukainā, nevari būt. Nožēlojami. Bet pašam liekas – karalis. Vai nepietiks izlikties un citiem gaismu solīt, kaut pats tumsā dzīvo?

Un pietiek vienreiz smaidīt. Smaids Tavs ir briesmoņa seja. Tikai bez spalvām. Melnām.

Ir pavasaris un saules staros viss šķiet tik skaists. Dzīvs. Un brīvs.

Un putekļainās pilsētas ielās dzelzs rumaki skrien…

Kas to būtu domājis!

Vēl skolā literatūras stundās lasījām Remarku. Toreiz tik interesanti likās apzīmējums “‘Zudusī paaudze” , kas tika lietota galveno varoņu un citu tā laika cilvēku apzīmēšanai. Skarbi, bet palasot šos darbus, domas nemainījās.  Bet ne par to ir stāsts.

Kā varētu nosaukt to cilvēku paaudzi, kas apmēram ap 2000 gadu beidza skolu, plus mīnus 10 gadi? Elementāri – “Google paaudze”. Šo smejot viens draugs izspļāva. Un iesēdās – atmiņā…

Cilvēki, kas bērnībā izbaudījuši Žilitonu un Segu kā bērnības izklaides. Iespējams vēl kaut ko atceras no PSRS laikiem.  Un kuru bērnība asociējas ar 90.to gadu mūziku. Pirmie, kas piesēdās pie personālajiem datoriem mājās un apguva tos ātrāk par vecākiem. Vieni no pirmajiem, kas iepazinās ar Internetu atpūtai un bezgalīgajai informācijai, ko tas sniedz. Un – iemācījās arī to apstrādāt. Viņi ir tie, kuru vecāki no rītiem lasīja avīzes un pat nespēja iedomāties, ka bērni ziņas lasīs mazā melnā kastītē ar atlokāmu vāku. Viņi vēl sajūsminājās par brīnišķīgo iespēju saglabāt mūziku datorā un jā – arī disketes paspēja vēl izbaudīt. Un jā – ne jau tikai tehnoloģiskā attīstība un datoru ienākšana mājās apzīmē šos cilvēkus.  Viss, kas notika apkārt. Modes maiņa un ģērbšanās stili. Kasešu spēlētāji un “krutie” disku atskaņotāji.

Teiksiet, ka tas jau ir raksturīgs katram laika posmam – katram savs. Es teikšu jā, protams. Bet šī paaudze tomēr ir īpaša.

Viņi esam mēs.

Google paaudze…

Viņa dzīvoja uz ūdenslāses. Kad lija lietus, viņa draudzējās ar mašīnu stikliem un kažoku slapju dažreiz iemīlēja. Nē, lietus nebija viņas draugs. Tas bija daļa no viņas. Cilvēki skatījās uz aprasojušo stiklu un domāja. Katram domas bija savādākas, kā jau tas pie cilvēkiem pieņemts. Bet katrs no viņiem domāja, skatoties uz viņu, kas uz loga mita. Kad logs nožuva, viņa uzkāpa mākoņos kopā ar garaiņiem. Nē, viņa nebija veidota no ūdens, vienkārši vienai pašai uz stikla bija garlaicīgi. Pūta vēji un bezkaunīgas mušas lidoja tieši virsū. Tad jau labāk mākoņos, viņa nodomāja ikreizi, kad uzspīdēja saule un laidās augšup. Cilvēki mēdza skumt, skatoties uz lāsēm stiklā. Citi vienkārši priecājās par jauko skatu un dažiem tas bija vienaldzīgs. Viņi nezināja, ka  pa lāsēm lēkā viņa.

            Kas viņa bija? Kas viņa ir? Viņa nezināja. Viņa vienkārši bija un par to neskuma. Priecīgi lēkāja no lāses uz lāsi, veidojot zigzaga taciņu lejā pa logu. Un pēc tam atpakaļ augšā un atkal – lejā. Kā akvaparkā, teiktu dažs labs no cilvēkiem, bet viņa nezināja, kas tas akvaparks tāds ir. Viņa vienkārši priecājās. Ak jā, vienreiz viņa bija pabijusi pirtī. Tur bija tik smacīgs un lāses tādas lielas un treknas, kā apaļi pelmeņi vēlās pa sarkanajiem vēderiem. Viņa nenosodīja pirtis, tikai tas bija tuksnesis viņas brīvību mīlošajai sirdij. Un vēss stikls tik draudzīgi sveicina, kad tam pieglaužas…

            Kā viņu ieraudzīt? Ieskaties lietus lāsē, kas uz loga rit. Ja paveiksies, pamanīsi mazu sejiņu, kas smaida. Tādu slapju, labsirdīgu smaidu. Un rasa lūpu kaktiņos. Kā lietus. Nu gluži kā lietus!

            Un kad lietus beidzas, bet saules vēl nav, viņa draudzējas ar asfaltu. Tas nepaslēpj uzreiz ūdeni un ļauj tai spēlēties. Bieži vien sanāk pa dubļiem bradāt, bet viņa to neņem vērā. Kā mazs bērns, kas priecājas. Kas vēl māk priecāties par lietu. Un peļķi. Un skatīties, kā tas lēnām aiztek.

            Mācīties no viņas vajadzētu. Tā bērnība mūsu, kas logā spēlējas, kad mēs noguruši no skaitļu un atbildības pasaules skatamies norasojušā auto logā.

            Viņa dzīvoja uz ūdenslāses. Kad rīta rasā atmirdzēja pirmie saules stari, viņa spēlējās ar zirnekļu tīkliem. Un sveicināja bizbizmārīti, kas garām lidoja. Viņa – viņa bija visur.

Ir pirmā aukstā rudens diena. Tātad drīz būs pavasaris!

“Šī pilsēta ir mirusi, jo nav asinsrites un galva nestrādā lai pieņemtu pareizos risinājums tās ārstēšanai . ”

Un nav neviena, kas to izārstētu. Jā, šī pilsēta ir mirusi, bet tikai retais spēj to pamanīt. Un tikai nedaudzi saprot, ka tā būs katastrofa. Varbūt ne tagad un ne tūlīt. Bet augonis plīsīs un ļaužu masas plūdīs ārā no šīs pelēkās, zobaini rētainās tantes, ko sauc par Pilsētu. Un tā būs katastrofa ne tikai pilsētai, kuras tukšajos logu stiklos vairs neatbalsosies dzērāju skaļās balsis. Tā būs katastrofa apkārtējām pļavām un laukiem, kurus pārpludinās satrakots pilsētas žurku pūlis. Un tas lauzīs visu, kas stāsies tam ceļā…

Jā, es esmu traks! Jā! Viņš paņēma pudeli, uzsēdās tai virsū un aizjāja neatskatoties. Nē, tā nav īstenība teica apmulsušais baņķieris un pasniedza tomātmaizīti. Tā sniedzās un sniedzās un izstiepās tik gara kā roka. Sviests, iesaucās baņķieris. Kā nu ne, sviestu viņš bija aizmirsis starp biezajām baltās maizes šķēlēm. Sviests, kliedza baņķieris un skrēja tam pakaļ. Bet sviests jau nebija vakarējais un tik viegli rokās nedevās…

PS. Ja domājat, ka tā nav patiesība, padomājiet vēlreiz. Kas vispār ir īstenība? Un kas – patiesība?

Dzimšanas dienā.  Gribi? Protams ka gribi, kurš gan negrib. Un ko, ja nav noslēpums? Neteiksi. Nu nekas, izdomāšu. Patiks, apsolu. Būs interesanti. Netici? Netici bet smaidi, tas labi, man prieks. Un prieks būs arī Tev, redzēsi. Pavisam nopietni. Tu tikai pacieties, tikai nedaudz pacieties…

Tas bija savādi. Es biju tur, starp viņiem. Es elpoju to pašu gaisu, ko viņi un stāvēju uz tās pašas ļodzīgās, šķībās trolejbusa grīdas. Nu jau kādu laiku tā bija arī mana ikdiena. Un tomēr, savādi…

Sajūtas, kas parādās un pazūd.

Vārdi, kas aizmirstas.

Atmiņas, kas neeksistē.

Jums liekas, ka esat to jau kādreiz piedzīvojis. Sapnī. Bet nevar pārbaudīt. Un neatceries, kaut zini, ka ir bijis.

Smaids, kas iedod roku un palīdz piecelties. Kad visi apkārtējie novērsušies.

Un kā var būt tik vientuļš miljonu pilsētā?