ugunskurs

Archive for the ‘Vienu katru dienu…’ Category

Bez nosaukuma

Saturday, April 12th, 2008

Un vislielākā pilsēta būs vientuļo perēklis.

Un cilvēki ies garām viens otram, svešinieki.

Un pētīs viens otru ar aizdomām acīs.

Un to reto reizi, kad sastapsies skati.

Tikpat vientuļi tālāk tie aizies.

Google paaudze

Thursday, March 13th, 2008

Kas to būtu domājis!

Vēl skolā literatūras stundās lasījām Remarku. Toreiz tik interesanti likās apzīmējums “‘Zudusī paaudze” , kas tika lietota galveno varoņu un citu tā laika cilvēku apzīmēšanai. Skarbi, bet palasot šos darbus, domas nemainījās.  Bet ne par to ir stāsts.

Kā varētu nosaukt to cilvēku paaudzi, kas apmēram ap 2000 gadu beidza skolu, plus mīnus 10 gadi? Elementāri – “Google paaudze”. Šo smejot viens draugs izspļāva. Un iesēdās – atmiņā…

Cilvēki, kas bērnībā izbaudījuši Žilitonu un Segu kā bērnības izklaides. Iespējams vēl kaut ko atceras no PSRS laikiem.  Un kuru bērnība asociējas ar 90.to gadu mūziku. Pirmie, kas piesēdās pie personālajiem datoriem mājās un apguva tos ātrāk par vecākiem. Vieni no pirmajiem, kas iepazinās ar Internetu atpūtai un bezgalīgajai informācijai, ko tas sniedz. Un – iemācījās arī to apstrādāt. Viņi ir tie, kuru vecāki no rītiem lasīja avīzes un pat nespēja iedomāties, ka bērni ziņas lasīs mazā melnā kastītē ar atlokāmu vāku. Viņi vēl sajūsminājās par brīnišķīgo iespēju saglabāt mūziku datorā un jā – arī disketes paspēja vēl izbaudīt. Un jā – ne jau tikai tehnoloģiskā attīstība un datoru ienākšana mājās apzīmē šos cilvēkus.  Viss, kas notika apkārt. Modes maiņa un ģērbšanās stili. Kasešu spēlētāji un “krutie” disku atskaņotāji.

Teiksiet, ka tas jau ir raksturīgs katram laika posmam – katram savs. Es teikšu jā, protams. Bet šī paaudze tomēr ir īpaša.

Viņi esam mēs.

Google paaudze…

Monday, October 22nd, 2007

Ir pirmā aukstā rudens diena. Tātad drīz būs pavasaris!

Šī pilsēta ir mirusi

Sunday, October 21st, 2007

“Šī pilsēta ir mirusi, jo nav asinsrites un galva nestrādā lai pieņemtu pareizos risinājums tās ārstēšanai . ”

Un nav neviena, kas to izārstētu. Jā, šī pilsēta ir mirusi, bet tikai retais spēj to pamanīt. Un tikai nedaudzi saprot, ka tā būs katastrofa. Varbūt ne tagad un ne tūlīt. Bet augonis plīsīs un ļaužu masas plūdīs ārā no šīs pelēkās, zobaini rētainās tantes, ko sauc par Pilsētu. Un tā būs katastrofa ne tikai pilsētai, kuras tukšajos logu stiklos vairs neatbalsosies dzērāju skaļās balsis. Tā būs katastrofa apkārtējām pļavām un laukiem, kurus pārpludinās satrakots pilsētas žurku pūlis. Un tas lauzīs visu, kas stāsies tam ceļā…

Wednesday, October 17th, 2007

Jā, es esmu traks! Jā! Viņš paņēma pudeli, uzsēdās tai virsū un aizjāja neatskatoties. Nē, tā nav īstenība teica apmulsušais baņķieris un pasniedza tomātmaizīti. Tā sniedzās un sniedzās un izstiepās tik gara kā roka. Sviests, iesaucās baņķieris. Kā nu ne, sviestu viņš bija aizmirsis starp biezajām baltās maizes šķēlēm. Sviests, kliedza baņķieris un skrēja tam pakaļ. Bet sviests jau nebija vakarējais un tik viegli rokās nedevās…

PS. Ja domājat, ka tā nav patiesība, padomājiet vēlreiz. Kas vispār ir īstenība? Un kas – patiesība?

Pavisam parasts dāvinājums

Wednesday, October 10th, 2007

Dzimšanas dienā.  Gribi? Protams ka gribi, kurš gan negrib. Un ko, ja nav noslēpums? Neteiksi. Nu nekas, izdomāšu. Patiks, apsolu. Būs interesanti. Netici? Netici bet smaidi, tas labi, man prieks. Un prieks būs arī Tev, redzēsi. Pavisam nopietni. Tu tikai pacieties, tikai nedaudz pacieties…

Wednesday, October 10th, 2007

Tas bija savādi. Es biju tur, starp viņiem. Es elpoju to pašu gaisu, ko viņi un stāvēju uz tās pašas ļodzīgās, šķībās trolejbusa grīdas. Nu jau kādu laiku tā bija arī mana ikdiena. Un tomēr, savādi…