Mums ir dzimšanas diena. Visiem! Un dubultā tiem, kas paši šajā dienā dzimuši. Neteikšu, ka man ir īpaši liela svētku sajūta, tomēr – pats esmu vien vainīgs, ka neesmu to radījis lielāku. Un nedaudz, bet – ir. Vismaz tik daudz, lai nedaudz apstātos un aizdomātos. Par to, kas esam un ko daram. Kāpēc. Un kāpēc tieši tā. Kā? Nu tā – šitā, ar smaidu sejā. Un labi, līdz galam, kā saka. Ziemas vakari tie garākie. Īpaši mūsu ziemā, kad sniega nav. Galvenais, lai ir kāds, kas neļauj ieslīgt depresijā.

Tukša Rīga bija šovakar, kad braucām cauri. Vien dažas steidzīgas mašīnas un nosaluši trolebusi ar stangām, kas negribīgi turējās pie pilsētas elektrības dzīslām . Un karogi, visapkārt karogi. Un svecītes, kas logos spīd. Un uz ielas arī spīd. Un acīs atspīd. Svecītes, daudz daudz mazu svecīšu. Sirdīs mīt.

Ko es ar to visu gribēju pateikt? Apstājies, paskaties apkārt. Skaisti! Katram savs, bet smukums ir visapkārt. Sarkanbaltsarkans.

Kad opeļi rūsē blakus sudrabotiem mersedesiem un ziliem ferrari. Kaijas kļūst par lielpilsētas bezdelīgām un žēli kliedz par zudušo jūru. Bet pilsēta – jā, pilsēta pazūd mašīnu skudrupūznī. Sasisto stiklu un nolauzto kurpju papēdīšu galvaspilsēta aug. Tā barojas. Akmens sienas iesūc sevī bez pēdām. Un zaļums – jā zaļums tik pretimnācēja viltīgajās acīs. Kad opeļi rūsē…

..
Ziniet, tik reti sanāk būt vienam
Tā mēs tās dienas skrienam un skrienam
…

.. un nav svarīgi. Mēs esam šeit un tagad. Un mēs dzīvojam. Līdz apniks. Mēs ņemsim savās rokās pasauli un skriesim atkal basām kājām pļavās, pilnās ar dadžiem un pienenēm. Matos mūsu rotāsies saule un tikai vējš uzdrošināsies mums pieskarties. Kā kādreiz prieks, tā arī sāpes būs daļa no mums. Lidosim. Kopā ar citiem, bet savādāk.

Mēs būsim tur, kur nav biroju un kur māju sienas nav sienas. Cilvēki pārtiks no prieka un smiekliem. Un asarās rīta rasu tie redzēs.

Iesim. Kur nevajag naudu un auto, un melot. Iesim. Kur nespiež neviens mazu suņabērnu klejot…

Neaizmirsti cilvēkus, kas ir bijuši ar Tevi.

Viss pārējais – nav svarīgi…