Vēls rudens vakars. Pilsētā sastrēgumi un nedaudz līņā. Visi steidzas uz mājām, iepirkties. Daži tikai tagad mostas un brauc uz darbu. Parasts darbdienas vakars. Kņada un ierastie pilsētas trokšņi visapkārt. Tikai ne TUR. TUR, kur melnās sienas slēpj sevī stindzinošu klusumu. Mašīnu rēkoņa paliek aiz melnajām sienām – vien neparasts miers un svaigs gaiss pa neredzamām ventilācijas šahtām iespiežas visdziļākajos ēkas stūros un izložņā visas maliņas.
Sveces, visur sadegtas sveces. Gaišs kā dienā, tik sauli nekur neredz. Telpas tukšas, vien tukšie garderobes pakaramie māj ar savām kaulainajām rokām. Un spoguļi visapkārt atstaro jau tā tukšās telpas, padarot baiso tukšumu bezgalīgu. Klusi soļi dzirdami tālumā. Pamazām tie tuvojas, pēc tam atkal attālinās. Un tā visu laiku. Aiz vairākām melnām durvīm un gaišām priekštelpām slēpjas zāle. Kā Acteku pils, kuras pakājē krājās nocirstās galvas, galdi nokrauti ar uzkodām. Vīns dzirkstī pilnajās glāzēs, kā zinādams, ka šovakar to neviens nedzers. Un soļi, kas tuvojas un attālinās. Biezie sārtie aizkari viegli norasojuši, asinis spiežas laukā. Bet aizkari jau klusēs. Un logu rūtis nedaudz sārtojas, bet neviens jau to neredz. Tas nav svarīgi.
Vien persona brillēs ar sarkaniem rāmjiem viena virpuļo pa
zāli un ik pa laikam izdveš vārdu “kultūra”. Tas atbalsojas un paceļas līdz pat griestiem un, neviena neatbalstīts, krīt atpakaļ aiz lustrām aizķeroties. Un pēc brīža tam seko nākamais un nākamais. Bet nav neviena, kas šos vārdus sadzirdētu, kaijām, kas uz jumta, tie vienaldzīgi.
