ugunskurs

Archive for the ‘Sadzīve’ Category

Atskaņas no koncerta

Sunday, August 17th, 2008

Biku ar novēlošanos, bet tas jau nekas.

Prāta Vētras koncerts mežaparkā bija super.

Joprojām tā domāju.

Un Freibergas kundzei tika skaļākās ovācijas.

Bi-2 neatkārtojami un lieliski papildināja koncertu

Man patika. Nu ļoti.

Es pastiepos un dabūju
Visu kā pēc listes
Tas mani apbūra
Vecīt, kaut kas mistisks
Vienkārši izliekot akcentus uz to, kas svarīgs
Biku pacenties, skaties un dabū arī
Daudz vairāk kā 3D
Kaut ko svaigāku par lietu, kas līst TV
Ja kas klīst, tad tā var iebraukt grīstē
Kāds man teica, ka īsti nav ko līst te
Bet vai tad tā ir lieta, stāvēt uz vietas
Tas jau ir tas pats, kas atpakaļ iet
Virzamies uz priekšu caur darbu un kļūdām
Viss notiek uz labu
Vismaz tā mēs to jūtam

/Prāta vētra

Sniegs, balts

Wednesday, March 26th, 2008

Ir jau ir smuki. Īpaši, kad sanāk braukt pa kādu lauku ceļu, kur vēl nav sniegs nokusis. Kā tajā baltajā pasakā. Gandrīz tikpat labi, kā augstāk kalnos, kur sniegs ir ikdienas parādība.

Uzminiet nu – kur bildēts?

Jaunā koncertzāle, iedvesma iz komentāriem

Sunday, July 22nd, 2007

Vēls rudens vakars. Pilsētā sastrēgumi un nedaudz līņā. Visi steidzas uz mājām, iepirkties. Daži tikai tagad mostas un brauc uz darbu. Parasts darbdienas vakars. Kņada un ierastie pilsētas trokšņi visapkārt. Tikai ne TUR. TUR, kur melnās sienas slēpj sevī stindzinošu klusumu. Mašīnu rēkoņa paliek aiz melnajām sienām – vien neparasts miers un svaigs gaiss pa neredzamām ventilācijas šahtām iespiežas visdziļākajos ēkas stūros un izložņā visas maliņas.

Sveces, visur sadegtas sveces. Gaišs kā dienā, tik sauli nekur neredz. Telpas tukšas, vien tukšie garderobes pakaramie māj ar savām kaulainajām rokām. Un spoguļi visapkārt atstaro jau tā tukšās telpas, padarot baiso tukšumu bezgalīgu. Klusi soļi dzirdami tālumā. Pamazām tie tuvojas, pēc tam atkal attālinās. Un tā visu laiku. Aiz vairākām melnām durvīm un gaišām priekštelpām slēpjas zāle. Kā Acteku pils, kuras pakājē krājās nocirstās galvas, galdi nokrauti ar uzkodām. Vīns dzirkstī pilnajās glāzēs, kā zinādams, ka šovakar to neviens nedzers. Un soļi, kas tuvojas un attālinās. Biezie sārtie aizkari viegli norasojuši, asinis spiežas laukā. Bet aizkari jau klusēs. Un logu rūtis nedaudz sārtojas, bet neviens jau to neredz. Tas nav svarīgi.

Vien persona brillēs ar sarkaniem rāmjiem viena virpuļo pa
zāli un ik pa laikam izdveš vārdu “kultūra”. Tas atbalsojas un paceļas līdz pat griestiem un, neviena neatbalstīts, krīt atpakaļ aiz lustrām aizķeroties. Un pēc brīža tam seko nākamais un nākamais.  Bet nav neviena, kas šos vārdus sadzirdētu, kaijām, kas uz jumta, tie vienaldzīgi.